Medess – viena no divām galvenajām cilvēka sastāvdaļām, energoinformativa dzīvības izpausme. Otra cilvēka galvenā sastāvdaļa ir mums zināmais fiziskais ķermenis.

Dažādās tautās Medesu apzīmē ar citiem vārdiem, bet visvairāk dzirdētie ir: dvēsele, psihe, astrālais ķermenis, sirdsapziņa, smalkais ķermenis, gars, zemapziņa, virsapziņa, bezapziņa, mans iekšējais “es”, sirdsbalss, superego, velis, dilinka, Ātma, monāde, energoinformatīvā matrica, reaktīvais prāts u.t.t. Vienu un to pašu energoinformatīvo dzīvības izpausmi dažādu tautu senči ir apzīmējuši ar šodien tik daudz dzirdētiem, bet dažādi izprastiem vārdiem. Viskļūdaināk izprastais vārds šobrīd ir “psihe”. Mūsdienu psiholoģijā to definē kā smadzeņu šūnu aktivitātes izpausmi, bet, faktiski, smadzeņu šūnas aktivizējas tikai pēc tam, kad psihe ir devusi tām impulsus. Tātad, primāri ir psihes impulsi, bet sekundāras – smadzeņu šūnu aktivitātes izpausmes. Grieķi, kas šo vārdu ieviesa sarunvalodā, zināja, ka psihe ir no fiziskā ķermeņa neatkarīga dzīvības izpausme, kas var dzīvot fiziskajā ķermenī un arī bez tā. Laika gaitā grieķu zināšanas daļēji tika pazaudētas vai apzināti izkropļotas.

Mācība par dvēseli daudzu gadsimtu garumā attīstījās kā filozofijas sastāvdaļa. No sirmas senatnes līdz pat mūsdienām šajā mācībā dominējuši divi uzskati, kas nereti noveduši līdz pat fiziska rakstura cīņai par to, vai dvēsele ir fiziskā ķermeņa sastāvdaļa, vai arī substance, kas spēj dzīvot pilnīgi patstāvīgi, būdama neatkarīga no fiziskā ķermeņa. Tikai 19. gadsimta 70. gados psiholoģija izveidojās par atsevišķu zinātni.

Vienlaicīgi ar filozofiju attīstījās bioloģija un fizioloģija, kurām vajadzēja palīdzēt atklāt noslēpumus par dvēseli. Diemžēl, tikai šobrīd esam pie sliekšņa, kuru pārkāpjot, uzzināsim visu mūs interesējošo par dvēseli. Līdzšinējās psiholoģijas teorijas tiks sagrautas pašos pamatos, jo tā ir tipiska maldu mācība, kurai ar patiesību ir maz kopīga.

Austrumu leģendās parādās informācija, ka cilvēks ir gars, kas tērpies ugunīgajā, smalkajā blīvajā apvalkā. Par to, kas šeit ir domāts kā ugunīgais apvalks, es rakstīšu turpmāk jo, zināmā mērā, uz cilvēku tas ir attiecināms, bet šobrīd apstiprināšu, ka cilvēks sastāv no smalkās daļas un blīvā apvalka. Smalkā daļa šeit jāsaprot kā dvēsele, bet blīvais apvalks – fiziskais ķermenis.
Sirdsapziņa. Vai tā varētu būt. ka šim asins sūknim – sirdij – ir apziņa? Sīkāk apskatot to varētu apstiprināt, bet, faktiski, tie, kuri pirmie sākuši teikt – “ar sirdi jūtu”, “man sirds priekšā saka”, “mana sirdsbalss uz mani runā”, nav zinājuši, ka informācija nenāk no sirds, bet gan no dvēseles smadzeņu centra, kas atrodas blakus sirdij. Tāpēc cilvēku apziņā tādi jēdzieni kā sirsnība un dvēseliskums ir cieši saistīti, lai gan, faktiski, dvēseles izpausmēm ar sirds darbību ir maz sakara.

Zemapziņa, Virsapziņa – divi pilnīgi pretēji zinātnieku uzskati par vienas un tās pašas sistēmas darbību. Lai gan katram, pētot dvēseli, bijusi sava daļa patiesības. To, kāpēc dvēsele reizēm izpaužas kā kaut kas zemāks par apziņu, bet citreiz augstāks, uzzināsiet turpmākajās nodaļās.
Vācu matemātiķis un fiziķis, Gotfrīds Vilhelms Leibnics (1646 – 1716), bija saistīts arī ar metafiziku. Savā darbā “Monadoloģija” Leibnics pauž viedokli par to, ka viss sastāv no monādēm, kuras, lai gan savstarpēji neatkarīgas, tomēr rīkojas iepriekš paredzama veida, un tāpēc nav iemesla kristīgajai ticībai konfliktēt ar zinātni. Ja vien šis visnotaļ cienījamais zinātnieks būtu zinājis, ka ar vārdu “monāde” apzīmē tikai noteiktas īpašības dvēselē, tad, protams, viņš neapgalvotu, ka nav iemesla konfliktam ar kristīgo pieeju. Iemesls ir un pat ļoti nopietns! Tāpēc arī Voltērs bija tiesīgs romānā “Kandids” izsmiet Leibnica teoriju un tajā pausto optimismu. Iepriecina tas, ka Leibnics, būdams ļoti nopietns zinātnieks, ir piekļuvis tik tuvu patiesībai, no kuras tik tālu mūs aizveduši tie, kuri izliekas par kristiešiem.