post

Personāži Alberta Bela novelē “Būris”

by Posted in Komandas darbs

Valdis Strūga – trīsdesmit vienu gadu vecs Rīgas iedzīvotājs, kurš strādā milicijas kriminālizmeklēšanas daļā. Precēts, ir dēls, saslimis ar podagru – visparastākais cilvēks. Pavadot savā ofisā kārtējo dienu, pie Valda atnāca Edīte Bērza ziņot par sava vīra – Edmunda Bērza – pazušanu.

Edmunds Bērzs – trīsdesmit piecu gadu vecs arhitekts, kas bija aizbraucis uz laukiem pie saviem vecākiem uz brīvdienām, solīdamies atgriezties naktī uz pirmdienu. Taču aizkavējās, kas nebija raksturīgi Edmundam. Pēc pāris dienām Edīte aizbrauca pie Edmunda vecākiem, bet uzzināja tikai to, ka vīrs patiešām izbrauca svētdienas vakarā no laukiem. Sāka klīst baumas, ka Edmunds varēja «aizskriet» ar citu sievieti, jo cita skaidrojuma vienkārši nebija. Taču Edīte tam neticēja un vērsās pie Strūgas. Izmeklētājs saņēma detalizētu Bērza aprakstu un uzzināja, ka viņš pazuda kopā ar savu mašīnu – Moskviču 412.

Valdis nolēma doties pie Edmunda vecākiem, taču neko daudz par viņa tagadējo dzīvi neuzzināja, tāpēc vērsās pie kaimiņiem. Kaimiņmeitene Mare pastāstīja, ka brīvdienās mēdz sarunāties ar Edmundu un tas galīgi nepatīk viņas līgavainim – Kārlim Dindānam no Valsts drošības komitejas. Braucot atpakaļ uz pilsētu, Strūga uzmanīgi pētīja ceļu, jo apdomāja tādu versiju, ka Bērzu noslepkavoja ar nolūku nozagt mašīnu. Valdis saskatīja īpašu nepieciešamību atrast Edmundu, jo viņi abi bija diezgan līdzīgi cilvēki ar līdzīgiem uzskatiem.

Izmeklētājs neticēja, ka Bērza pazušanā ir vainīga kāda sieviete. Viņš ar daudziem runāja – ar Edmunda priekšnieku Antlāvu, veco draudzeni Irisu, Edītes māti – un visos stāstos viņš dzirdēja par cilvēku, kurš ir ļoti līdzīgs pašam Valdim.

Vienā dienā Lādogas ezerā bija atrasta nogrimusi motorlaiva, kurā bija daudz auto detaļu – tostarp arī Edmunda Moskviča motors. Izdevās atrast faktus par noziedzniekiem – tā bija zagļu banda, kuras loceklis paziņoja policijai par bāzes atrašanas vietu. Lietā jau figurēja bandas vadoņa foto. Tas bija Mares līgavainis.

Kārlis Dindāns – trīsdesmit divu gadu vecs vīrs. Agrāk bija strādājis taksometru parkā par šoferi, bet bija spiests atstāt darbu savu baiļu dēļ – viņš ļoti baidījās no citiem cilvēkiem, kurus vajadzēja vadāt; pēc tam strādāja par automehāniķi, bet viņam apnika. Viņš saprata, ka ņems to, ko viņš pats gribēs; dzīvos grezni un pārticīgi, un kļuva par zagļu bandas vadoni. Milicija izsekoja Kārli, taču viņam izdevās aizbēgt. Dažas dienas viņš nodzīvoja mežā, kādā pamestā mājā. Viņš bija dziļi savās domās. Vienu dienu Kārlis uzzināja par Maru un Edmundu un uzreiz kļuva tik nikns un dusmīgs, jo Mare viņam patiešām ļoti patika un Dindāns plānoja viņu precēt. Kārlim ne īpaši patika, ka līdz šim viņš izrīkojas tikai ar cilvēku mantu, bet tagad arī ar cilvēka dzīvi. Miliči tomēr Dindānu atrada un specoperācijas laikā smagi to ievainoja.

Kā attīstīsies darbs komandās?

by Posted in Komandas darbs Tagged

Progress ir un paliek progress – mēs dzīvojam, domājam, izgudrojam, patentējam un pārdodam. Vienmēr kāds audzēs graudus, ceps maizi, to pārdos, bet mēs – programmētāji – maizi ēdīsim un rakstīsim datorprogrammas. Kāds par patentēta izgudrojuma ražošanu maksās patenta īpašniekam, bet mums būs jāmaksā par patentētas programmas kopēšanu (kas tā pati ražošana vien ir). Kādam izgudrojums tāpat būs kaut kas jauns, neparedzēts, bet mums datorprogramma joprojām būs tikai kārtējā binārā kombinācija, kurai arī decimālajā sistēmā ir savs ekvivalents. Tātad, kāds maksās zinātniekiem par viņu izgudrojuma izmantošanu, bet mums būs jāmaksā citiem programmētājiem par viņu patentētās programmas (skaitļa kombinācijas) koda izmantošanu. Kāpēc tas tā notiks? Vienkārši dažs labs zinās, kas ir menedžments un kā vajadzīgajā laikā un vietā izdevīgi pārdot preci.

Ja tā labi padomā, tad menedžmentu vienmēr var izmantot dažādi. Tas var nest daudz naudas, taču, neapdomīgi pielietots, var arī atņemt kādam citam iespēju piepildīt savus sapņus. Jā, cilvēks pēc dabas ir slinks, bet ir arī jāsaprot, ka ne katru reizi vieglākais ceļš, kā tikt pie naudas, sanāk tas labākais. Tu vari likt uzsvaru uz vārdu “godīgs” un tikai zaudēt iespējamos finansu līdzekļus, ko būtu varējis nozagt, bet, pastāvīgi “atsvaidzinot” savā vārdu krājumā vārdus “pievākt”, “nočiept”, “nospert”, “nofenderēt” vai “apčakarēt”, Tu pazaudē potenciālos klientus.

Es uzskatu, ka nākotnē dzīvos menedžments, kas daudz vairāk uzmanības veltīs cilvēciskajam faktoram, t.i., pastāvēs uzņēmumi, kuros strādās atsaucīgāki, izpalīdzīgāki un laipnāki darbinieki, nevis valdīs oligarhi, kas kontrolēs lielākas naudas plūsmas un kas būs sagrābuši savās rokās lielāku varu. Piesaistīt jaunus klientus ir daudz grūtāk nekā pazaudēt jau esošos, tādēļ nākotne ir evolucionārām nevis revolucionārām metodēm. Vienkārši mums pašiem vajadzētu mazāk enerģijas veltīt savstarpējiem ķīviņiem “sugas iekšienē”, kas tiek nelietderīgi izmantota “atmosfēras sildīšanai”. Strīdi neatrisina konfliktu, un, ja Tu uzvari strīdā, Tev vienalga neizdosies ieraudzīt to, ko vēlies redzēt, jo tā nu Dievs lēmis, ka attēls cilvēka acī veidojas apgriezts.