Hērakls bija dievu valdnieka Zeva un mirstīgās sievietes Alkmēnes dēls, savukārt, Kurbads – ķēves bērns, kuram nav tēva, jo viņš radās no tā, ka viņa māte ķēve apēda kādu īpašu zivi.
Hērakls un Kurbads abi cīnās ar stilistiski haotiskiem dabas spēkiem , kuri grib izjaukt iedibināto lietu kārtību. Piemēram, Kurbads uzveica milzi ar trijām galvām, pieveica arī milzi ar sešām galvām, kā arī, ar mātes palīdzību uzveica milzi ar deviņām galvām. Kurbada spēks ir liels , tieši tāpat kā Hēraklam, jo arī Hērakls cīnījās ar kādu kam bija deviņas galvas, tik atšķirība tāda , k tas nebija milzis, bet bija gan liela čūska. Čūskas pieveikšanai bija nepieciešama arī palīdzība kā Kurbadam, tik Hēraklam nepalīdzēja māte, bet gan brāļa dēls Iolājs. Secinu , ka abu kultūrvaroņu spēks tomēr nav bezgalīgs, jo kādreiz arī ir nepieciešama palīdzība pretinieka uzveikšanai un interesanti, ka palīdzība abiem kultūrvaroņiem ir vajadzīga ir tieši tad , kad pretinieks ir ar deviņām galvām. Abi varoņi ir spēcīgi un vareni, bet viņu spēkiem ir arī savas robežas, manuprāt, viņu abu spēki ir vienlīdzīgi. Eposā Kurbads minēts , kā Kurbads no pirmās olas rada dimanta pili , no otrās olas – sudraba pili un no trešās zelta pili un par Hērakla līdzīgiem veikumiem tekstā nekas netika minēts. Lai gan abi kultūrvaroņi bija apbrīnojami par viņu spēku un drosmi, bet par to, ka kāds vēlētos iemācīties viņu drosmi nekas minēts tekstos nebija. Hērakls un Kurbads nevienu nemācīja, nemācīja ne nodarbošanos, ne amatus. Hērakls neieviesa noteiktu kārtību sabiedrībā, noteikumos, rituālos un svētkos, ir tikai teikts, ka Hērakls par saviem varoņdarbiem un ciešanām atalgots, dzīvoja mūžīgi Olimpa kalnā. Eposs par Kurbadu noslēdzas ar to , ka Kurbads nāvīgās žults nonāvēts , krīt uz savu vāli un mirst.
Secinu , ka atšķirībā no Kurbada, Hērakls dzīvo mūžīgi Olimpa kalnā. Vispārēji abi kultūrvaroņi ir ļoti līdzīgi tēli, kuri veiksmīgi realizē savus cildenos mērķus, atšķiras tikai dažas iepriekš minētas nianses. Tāpat kā Hērakls, Kurbads neieviesa noteiktu kārtību noteikumos, sabiedrībā, rituālos un svētkos, abi kultūrvaroņi ir vienkārši apbrīnojami tikai ar savu spēka veikumu, jo tas paveicis ir ļoti daudz.